No visām cilvēka ķermeņa locītavām ceļgalu sāpes ir visizplatītākā cilvēku sūdzība. Ceļa locītava ir sarežģīta, dažāda veida fiziskās slodzes laikā tai tiek noslogota liela, tāpēc sāpēm tajā var būt daudz iemeslu. Sāpes ceļgalos, pat ja tās rodas reizēm un pāriet pašas, nedrīkst palikt nepamanītas.
Ceļu sāpju cēloņi
- Gonartroze jeb ceļa locītavas artroze. Šo slimību izraisa pārmērīgs stress, traumas, liekais svars, vielmaiņas traucējumi. Sāpes parasti apgrūtina fiziskās aktivitātes laikā un pēc tās, tostarp ejot pa kāpnēm, skrienot, tupus, un pakāpeniski mazinās atpūšoties. Sāpīgas sajūtas tiek apvienotas ar sāpīgu gurkstēšanu locītavās, pēc tam rodas pietūkums, ceļa kontūru deformācija, ierobežojumi un sāpes kustību laikā. Bieži un jauniem cilvēkiem ir tā sauktā patellofemorālā (augšstilba-patellārā) artroze, kad nodilst ceļa skriemelis un augšstilba locītavu virsma.
- Menisku bojājumi. Ceļa locītavā ir divi skrimšļveida veidojumi – iekšējais un ārējais meniski, kas nodrošina labāku triecienu absorbciju. Biežāk cieš iekšējais menisks. Ir svarīgi zināt, kādi ir traumatiski meniska bojājumi un deģeneratīvi. Pirmais notiek ar asu ķermeņa pagriezienu, kad pēda ir fiksēta, lecot, krītot. Sāpes ir akūtas, strauji attīstās locītavas pietūkums, tās dobumā uzkrājas asinis, kā dēļ virs ceļa skriemelis parādās pietūkums. Ceļš var nebūt pilnībā izstiepts vai cietušais izjūt ķīļveida sajūtu, "izlecot" no svešķermeņa locītavā. Deģeneratīvi meniska plīsumi galvenokārt rodas gados vecākiem cilvēkiem ar gonartrozi. Tās var rasties vienkārši ejot, mēģinot sēdēt uz zema sēdekļa vai nēsāt smagumu. Sāpes palielinās pakāpeniski, ko pavada pietūkums, sinovīts (iekaisuma šķidrums locītavas dobumā). Meniska traumas rada sāpes arī apakšstilba rotācijas laikā (uz to balstās ārsta veiktās klīniskās pārbaudes), kāpjot lejā pa kāpnēm.
- Saišu aparāta bojājumi. Traumas biežāk nekā meniska plīsumiem vai ar tām saistītas. Ceļa locītavai ir ārējās un iekšējās sānu saites, priekšējās un aizmugurējās krusteniskās saites, kā arī paša ceļa skriemelis. Sānu saites biežāk tiek ietekmētas, ja ir spēcīga apakšstilba novirze uz āru vai uz iekšu no ekstremitātes ass. Krusteniskās saites tiek bojātas, pagriežot apakšstilbu, atsitot to. Pašas ceļa skriemelis pārtrūkst tās traumatiskās dislokācijas laikā. Saišu aparāta bojājumiem raksturīgas sāpes, ko pastiprina staigāšana, atbalsts uz kājas. Turklāt ar ievērojamiem bojājumiem ceļa locītavas nestabilitāte rodas vienā vai otrā plaknē.
- Artrīts. Infekcioza vai neinfekcioza rakstura ceļa locītavas iekaisums. Persona piedzīvo pastāvīgas sāpes, kas palielinās ar piepūli. Locītava ir pietūkusi, palielināta, uz tausti karsta, āda ir apsārtusi. Var paaugstināties arī vispārējā ķermeņa temperatūra.
- Reimatoīdais artrīts. Tā ir autoimūna slimība, kas skar daudzas locītavas, bieži vien arī ceļus. Sāpēm šajā gadījumā ir iekaisuma raksturs, t. i. pacients par to sūdzas miera stāvoklī, īpaši pēc nakts. Kustības uzlabo asinsriti un mazinās sāpes. Sāpes pavada ilgstošs (vairāk nekā pusstundu) stīvums. Ir arī citas locītavu iekaisuma pazīmes: pietūkums, apsārtums, paaugstināta ādas temperatūra virs tās.
- Ceļa locītavas audzēji. Sāpes nav pastāvīgs audzēju simptoms. Ar maziem veidojumiem tā var nebūt, kā arī citas pazīmes. Bet, ja audzējs aug, ietekmējot visas jaunās locītavas struktūras, pacients sāk sūdzēties par sāpēm. Tie nav saistīti ar fiziskām aktivitātēm, biežāk tiek traucēti nakts otrajā pusē un no rīta.
- Osteohondropātija. Tie ir locītavu virsmu bojājumi. Ceļa locītavā var attīstīties Kēniga slimība - augšstilba iekšējā kondila osteohondropātija, savukārt skrimslis tiek iznīcināts, un tā fragmenti var brīvi atrasties locītavas dobumā, izraisot iekaisuma procesu un locītavas bloķēšanu. Sāpes jūtamas gan slodzes laikā, gan ar slimības attīstību un miera stāvoklī.
Ārstēšana
Sāpes ir tikai slimības simptoms. Tās būtība, lokalizācija, atkarība no stresa, diennakts laiks kopā ar citiem simptomiem palīdz veikt provizorisku diagnozi.
Ārstēšanai galvenokārt jābūt vērstai uz konkrētas slimības likvidēšanu vai, ja tas nav iespējams, ilgstošas remisijas sasniegšanu (periodu bez paasinājumiem), novēršot progresēšanu.
Ārstēšanas metodes var būt konservatīvas vai ķirurģiskas.
Simptomātiska sāpju terapija, pirmkārt, ir tāda zāļu grupa kā nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi. Tos lieto intravenozu, intramuskulāru injekciju, tablešu, kapsulu, taisnās zarnas svecīšu veidā un lokāli (ziedes, želejas, krēmi, aerosoli).
Daudzām slimībām ārsts var nozīmēt fizikālās ārstēšanas metodes: fizioterapijas procedūras, sauso karstumu vai vannas, pusspirta kompreses, ārstniecisko vingrošanu saudzīgā režīmā, pārsēja vai ortozes nēsāšanu.
Šāda terapija kopā ar medikamentiem palīdz uzlabot asinsriti, mazina iekaisumu un mazina sāpes. Ja sāpes ir saistītas ar mehāniskiem iemesliem (saplīsuša meniska daļa bloķē locītavu, brīvs skrimšļa ķermenis) vai konservatīvā terapija nedod efektu, tiek izmantotas ķirurģiskas metodes: locītavas attīrīšana ar artroskopiju, osteotomija, ceļa locītavas nomaiņa ar mākslīgā, locītavas slēgšana (artrodēze).
Ja rodas sāpes ceļgalos, jākonsultējas ar ortopēdu vai traumatologu (ja ir notikusi trauma).